Saruna ar skolotāju Gunu Mūriņu - Stopiņu novada “Goda Pilsoni”

Mirkļi grib paturēties,

nevis projām un garām

vien steigties.

Mirkļi grib uzziedēt,

nevis tā vienkārši

beigties.

Mirkļi grib ziedos palikt

un no ziedu apskāvieniem

nekad neatteikties.

                          (A.Skrjabe)

Visa Ulbrokas vidusskolas saime ir priecīgi un lepni, ka mūsu skolotāja Guna Mūriņa ir ieguvusi Stopiņu novada “Goda Pilsoņa” nosaukumu.

Kādā jaukā darba dienas pēcpusdienā mēs, skolotāji, aicinājām viņu uz sarunu.

Saruna ar skolotāju Gunu Mūriņu

Pastāsti, lūdzu, nedaudz par saviem vecākiem!

Mamma Mirdza un tētis Eduards bija mežsargi. Esmu pateicīga viņiem par darba tikumu, ko viņi manī ielika. Skolā biju centīga, to vienmēr uzsvēra arī mana mīļā skolotāja Lāce. Vecāki mani mācīja katru darbu padarīt līdz galam. Vienmēr ar savu darbu centos iepriecināt vecākus. No viņiem  esmu sapratusi Latvijas vēsturi. Mans mazdēliņš nes sava vectēva vārdu.

Šo notikumu, Goda pilsoņa nosaukuma iegūšanu,  tā pa īstam es sāku apzināties  svinīgajā pasākumā kultūras namā, kad stāvēju daudzu cilvēku priekšā. Man šķita, ka tur kopā ar mani ir arī paps un mamma, ka viņi ir priecīgi.

Savu goda nozīmīti noliku mājās goda vietā pie mammas un papa bildes.

Kādas īpašības Tu cilvēkos vērtē visaugstāk?

Atbildības sajūtu!

Kas Tevi pēdējā laikā ir darījis priecīgu?

Bērni! Visvairāk mazdēliņš, bet, protams, arī mani skolēni.

Kuras personības Tu apbrīno?

Vai! Apbrīnoju radošās personības – mūziķus, režisorus, aktierus. Minēšu Mārtiņu Braunu, Miku Ešenvaldu, Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, Baibu Broku, Daumantu Kalniņu. Priecājos par Deju svētku virsvadītāju Jāni Purviņu. Īpaši vēlos pieminēt jauno režisoru Elmāru Seņkovu. Tā varētu nosaukt vēl daudz talantīgu personību, kas ir manas apbrīnas un cieņas vērti.

Kādu talantu cilvēkos Tu visvairāk apskaud?

Nevienu neapskaužu, es par viņiem priecājos. Pati savulaik esmu mācījusies spēlēt klavieres.

Kad Tu pēdējo reizi raudāji?

Ja es raudu, tad reti, bet, ja raudu, tad pa īstam. Tās visbiežāk ir aizkustinājuma asaras kādos pasākumos. Tā bija Nacionālajā teātrī, kad skatījos izrādi “Raiņa sapņi”.

Kā Tu vislabprātāk pavadītu vienu stundu brīvā laika?

Noteikti skatītos televīzijas raidījumu “Nacionālie dārgumi”.

Sapņu vieta, kur Tu gribētu dzīvot?

Šī sapņu vieta ir Rīgā, Tērbatas ielā. Tā ir klusa vieta, kur esmu pavadījusi savu bērnību.

Trīs lietas, kuras Tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Bērnus nevarētu ņemt, jo tas varētu viņus apdraudēt. Tāpēc es ņemtu līdzi telefonu, lai noskaidrotu, vai viss ir kārtībā. Vēl paņemtu kādu no saviem dzīvniekiem un ūdeni.

Kuru dzīvnieku Tu izvēlētos – suni vai kaķi?

Kaķi, jo tas nomierina. Pārdzīvoju, kad mans kaķītis aizgāja bojā uz tuvā ceļa. Jūtos atbildīga par dzīvnieku, kurš pie manis dzīvo.

Kāds ir Tavs iecienītākais saldums?

Krēmšnite! Tās ir atmiņas par jaunību, par Liepājā pavadīto laiku. Tās ir atmiņas par kafejnīcu “Daile”.

Kādas puķes Tev patīk?

Man patīk visas puķes, ja vien tās atrodas pareizajā vietā. No bērnības laikiem man mīļas ir rozes, jo tās audzēja paps. Viņš vienmēr mācīja, ka katrai lietai dārzā jāatrod īstā vieta, lai būtu saskaņā ar kopējo ainavu. To es atceros līdz šim laikam, kad veidoju un kopju savu dārzu.

Kura ir būtiskākā lieta, kuru Tev iemācījusi dzīve?

Strādāt, strādāt un strādāt…

Ar kuru savu rakstura īpašību esi vismazāk apmierināta?

Tas ir straujums. Straujums, noteikti! Ātrā daba, kuru gan citi pat neizjūt.

Par ko Tu esi gatava atdot visu savu naudu?

Noteikti par bērniem, par saviem tuvajiem cilvēkiem.

Kā Tu sevi raksturotu vienā teikumā?

Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

Ja Tev būtu iespēja pateikt cilvēcei tikai trīs vārdus, kādi tie būtu?

Godīgums, patiesība, atklātība!

Varbūt mēs Tev kaut ko būtisku nepajautājām, un sarunas nobeigumā vēlies vēl kaut ko piebilst?

Es lepojos, ka man dzīvē laimējies būt kopā ar jaukiem kolēģiem. Tā bija Rīgas 41.vidusskolā, tā ir tagad. Es priecājos par saviem kolēģiem. Visi ir mīļi, mēs protam viens otru uzklausīt un pieņemt.

Esmu pateicīga savai ģimenei, viņi lepojas par to, ka esmu skolotāja. Arī es lepojos ar savu amatu.

Novēlu, lai visi vienmēr būtu redzīgi, priecātos par pozitīvo un gudri pieņemtu to, kas ir iespējams, lai spētu samierināties arī ar to, kas kādreiz sagādā neērtības. 

Paldies, ka uzklausījāt!

 Neliels skats caur objektīva aci:

Jautājumus sagatavoja

 Iveta Ozola un Tija Krastiņa,

 atbildes apkopoja Valda Rūtiņa