PČ - Prāga saturās, letiņi nāk!

Prāga saturās, letiņi nāk!

Un atkal jau pavasaris, un atkal jau cerīgas domas pārņem visu Latviju, arī tos, kas no sporta ir tālāk par savu kaķi. Mūsu fenomens ir tas, ka uz pasaules hokeja čempionāta laiku katrā sirdī atmostas hokejs, un ikviens sāk kalt plānus, cik uzvaras paņemsim, cik ripas iemetīsim, un cik tālu tiksim starp varenajām komandām, kuru kodolu veido NHL stiprinieki. Mums šogad spēcīgāko līgā kopš janvāra cīnījās viens pats Ķēniņš, un tas pats šobrīd ir aizņemts, un maz ticams, ka pirks biļeti uz Prāgu (šajā ziņā nepatika par jeņķu vērtību skalu, kad zemākas līgas „sētas mači” ir svarīgāki nekā pasaules čempionāts, bet ko tu padarīsi ...).

Latvijas izlasē – 2015.gada modelī ir 13 Rīgas „Dinamo” čaļi, un tikai Daugaviņš maizi pelna komandā (citā „Dinamo”), kas ir spēcīgāka par mūsu „Dinamo”. Vai tas ir labi vai slikti? Uz papīra un ekspertu prognozēs esam tuvāk lejasgalam, kur jāaizstāv tiesības palikt elites grupā arī nākošgad. Vai būs argumenti, ko likt pretī austriešiem, frančiem, fričiem, šveiciešiem, un daudz maz pieklājīgi spirināties pret kanādiešiem, čehiem, zviedriem? Daudz ko izšķirs Beļavska kā izlases trenera debija un spēja noskaņot komandu visās spēlēs tādai cīņai, kādu Latvija katru gadu spēj demonstrēt vismaz kādā no spēlēm. Mums ir septiņi jauniņie, kas līdz šim izlasē nebija tikuši. Vai tas ir pluss vai mīnuss? Hokeju spēlē ar sirdi un iekšām,– cerēsim, ka mums pietiks resursu un neatlaidības, ka būsim gana ēduši savu rupjmaizi un speķi! Cerēsim, ka pietiks arī meistarības, un ka Prāgas pavasarī uzplauks kāda mūsu jaunā zvaigzne! Ticēsim! Sarkanbaltsarkanās formas ar uzrakstu LATVIJA un valsts himna pēc izkapātas uzvaras spārno ikvienu spēlētāju un ikvienu līdzjutēju!

Sakarā ar ekonomisko un politisko krīzi, Rīgas „Dinamo” ir neskaidra nākotne, tāpēc mūsu „dinamiešiem” jāsāk meklēt jaunas darba vietas, tāpēc čempionāts Prāgā ir tieši laikā, lai pievērstu sev uzmanību un, iespējams,  nopelnītu nākošā gada kontraktu Zviedrijā, Čehijā, Šveicē, Vācijā, vai citās sakārtotas dzīves zemēs, kur ciena hokeju un labiem spēlētājiem par to maksā labu naudu.

Lai kā arī veiktos vai neveiktos, turēsim īkšķus par mūsējiem!

Gan veiksme, gan mūsu īkšķi būs ļoti nepieciešami!

Pirmā spēle ar Kanādu 1. maijā!

 

Hokejs ir foršs, baudīsim augstas klases spēles, kurās piedalās mūsējie!

2015. gada marta mēneša cilvēks ... Liene Liāna Kalvāne

Intervija ar uvsksporto bloga 

                   marta mēneša cilvēku ...

Iepazīstam cīņas mākslas veidu karatē ...

Intervija ar Lieni Liānu Kalvāni

     Vai zinājāt, ka mūsu skolā mācās Latvijas čempione karatē savā vecuma grupā? Tā ir patiesība, un šo meiteni sauc Liene Liāna Kalvāne. Viņa mācās 7.b klasē.

     Sākumskolas žurnālistu pulciņa dalībnieki Adelīna Daukste, Asnāte Grīnfogele, Katrīna Kalēja, Evelīna Sturme, Kate Vecumniece, Roberts Ikaunieks, Kristaps Dubrovskis, Līga Lūse un Lana Anna Stroikova sagatavoja interviju un aicināja Lieni uz sarunu, lai vairāk iepazītu šo bezkontakta cīņas mākslas veidu, lai vairāk uzzinātu par Lienes sasniegumiem šajā sporta veidā.

     Liene labprāt piekrita sarunai un pie mums ieradās, līdzi paņēmusi karatistu apģērbu un daļu no savu apbalvojumu klāsta – diplomus, medaļas un vienu no kausiem. Mums bija iespēja redzēt, kā notiek sasveicināšanās pirms cīņas, kā arī vērot dažādus karatē paņēmienus. Karatē nav mācība kauties, karatē sportistam māca izprast un pārvaldīt savu ķermeni.

     Liene ir guvusi ļoti atzīstamus panākumus ne tikai Latvijā, bet arī pasaules mēroga sacensībās.

     Tuvāk ar Lienes sasniegumiem var iepazīties Latvijas Karate asociācijas mājas lapā.

Žurnālistu pulciņa vadītāja

skolotāja Valda

Kāpēc tu izlēmi nodarboties ar karatē sportu?

Tas bija 1.klasē, kad pie mums ienāca skolotājs Ainārs un aicināja apmeklēt karatē nodarbības. Es tūlīt pēc stundām, iekāpjot mašīnā, teicu mammai, ka vēlos iet uz šīm nodarbībām. Vecāki apspriedās un aizveda mani uz pirmo treniņu. Man iepatikās, un tā tas viss turpinās vēl līdz šim laikam.

No cik gadu vecuma tu trenējies?

Es trenējos no septiņu gadu vecuma.

Kā tu domā, vai karatē ir vairāk piemērots sports zēniem vai meitenēm?

Tam nav nozīmes, jo aizstāvēties ir jāprot jebkuram. Varbūt puišiem ir vieglāk, jo viņi jau paši par sevi ir fiziski spēcīgāki. Karatē attīsta cilvēku vispusīgi – gan fiziski, gan garīgi. Man nebūtu stingra rakstura, ja es neapmeklētu šos treniņus.

Pastāsti par saviem treniņiem – kur tie notiek, cik bieži, ko tajos apgūsti?

Pašlaik ir sākusies aktīvā sezona, un treniņi Rīgā notiek katru dienu. Tajos mēs apgūstam kustības, izvairīšanos, sitienus ar kājām. Tas, ko mēs apgūstam, ir trenera ziņā. Nesen, piemēram, mums notika seminārs, kurā igauņu treneris mums iedeva uzdevumus, kuri treniņu laikā jāveic.

Kādas var būt smagākās un nopietnākās traumas?

Jā, traumas mēdz būt. Esmu redzējusi cita sportista astmas lēkmi, esmu redzējusi, kā salauž potīti un pat žokli. Nopietnākās, manuprāt, ir galvas traumas.

Vai tev pašai ir nācies piedzīvot kādu savainojumu?

Treneris jau vienmēr saka, ka ir jāiztiek bez traumām, bet sacensībās tomēr notiek dažādi. Man ir gadījies salauzt kājas pirkstu. Tas, ka uz kājām ir zilumi, ir normāla un pierasta lieta.   „ Zilas” acis arī nav nekas īpašs. Bija arī gadījums, kad es pēc kāda saņemta sitiena „atslēdzos”. Protams, mums ir zobu aizsargi.

Kādas ir jostas, kuras piešķir karatistiem?

Sākas viss ar balto jostu. Kad aizej uz pirmajiem treniņiem, tev ir parasts treniņtērps, un tu sāc apgūt vielu. Ir jāgatavojas eksāmeniem. Jostu secība ir – baltā, dzeltenā, sarkanā (tagad oranžā), zaļā, zilā, brūnā un melnā. Lai dabūtu zilo jostu, ir jāpiedalās sacensībās, un zilajai jostai ir divas pakāpes. Arī brūnai jostai ir divas pakāpes. Melnā josta ir meistariem.

Kā var tikt pie nākamās krāsas jostas?

Kā jau teicu, ir jāattīsta sava tehnika, jāpierāda sevi uz laukuma un treniņos gan attieksmē, gan fiziskajā spēkā. Jāpiedalās sacensībās. Apmēram pusgadu mēs apgūstam programmu, un tad var iegūt nākamo jostu. Katrai jostai prasības kļūst arvien grūtākas un grūtākas. Ir jāapgūst katas – tā ir kā deja, tās ir atstrādātas sitienu kombinācijas dažādās grūtību pakāpēs.

 Kādas krāsas jostas jau ir tev?

 Man ir baltā, dzeltenā, zaļā, zilā un tagad brūnā josta.

 Cik bieži tev ir sacensības?

Sacensības ir vismaz reizi mēnesī. Šogad pirmajā pusgadā tās bija katras nedēļas nogalē. Tagad es gatavojos braucienam uz Maskavu, pēc tam uz Serbiju un maijā notiks pasaules čempionāts.

 Kā sacensību dalībnieki sasveicinās pirms cīņas?

Sasveicinās ar tiesnesi un ar pretinieku. Ir jāpasaka REI, tā ir cieņas izrādīšana.

 Cik ilgi norit cīņa, un kā noskaidro uzvarētāju?

Dažādām vecuma grupām cīņas ilgums ir atšķirīgs. Man cīņa ilgst divarpus minūtes. Laukuma stūros ir četri tiesneši, bet laukumā ir galvenais referī, kurš vada cīņu.Tiesnešiem ir karodziņi – baltais un sarkanais. Par labu metienu, sitienu ar kāju vai roku tiek doti punkti. Var saņemt arī brīdinājumu.

Kādas godalgas tu esi ieguvusi, piedaloties sacensībās?

Esmu ieguvusi četrus kausus, man ir vairāki desmiti medaļu un diplomu. Šodien paņēmu līdzi pašus nozīmīgākos.

Vai karatē sportists ikdienā drīkst izmantot iemācītos cīņas paņēmienus?

Nē, to nedrīkst darīt sava prieka pēc, jo tas ir sporta veids. Protams, ja esi nonācis bīstamā situācijā, tu vari izmantot apgūtās prasmes.

Kā tu domā, vai tev kādreiz ikdienas dzīvē nāksies pielietot savas prasmes?

Jā, jau tagad es dažreiz attiecībās ar klasesbiedriem pielietoju savas balss iespējas, parādu savu attieksmi atsevišķās situācijās, bet nekādā gadījumā nevienu neietekmēju fiziski. Varu teikt, ka zēni drusku „raustās” no manis.

Kā klasesbiedri uztver tavus panākumus karatē?

Bija laiks, kad daudzi domāja – karatē, tas nozīmē turēties no manis pa gabalu. Tagad, protams, pēc sacensībām visi interesējas, kā veicās, slavē mani.

Kā ģimene vērtē tavas sportiskās aktivitātes? Vai viņi vēro tavas sacensības?

Paldies manai ģimenei, jo vecāki ir daudz ieguldījuši, apmaksājuši manas nodarbības. Latvijas mēroga sacensības vēro gan vecāki, gan citi radinieki. Kopā ar mani priecājas par panākumiem, kopā raud prieka asaras, jo emocijas nevar noslēpt, kopā pārcieš sāpes.

Kā tev veicas skolā ar mācībām?

Man veicas labi. Es nezinu, kā, bet man viss izdodas. Es pati nesaprotu, kā visu paspēju. Droši vien, man palīdz sports. Tas sakārto mani garīgi.

 Ar ko tev vēl patīk nodarboties brīvajā laikā?

Es apmeklēju mūzikas skolu, spēlēju klavieres, kas man patīk. Brīvajā laikā eju ārā, pavadu laiku ar saviem brāļiem, ar mājdzīvniekiem, kas man ir. Braucu ar velosipēdu, sava prieka pēc paskrienu. Tā es jauki pavadu savu brīvo laiku.

Ar kādiem īpašības vārdiem tu sevi raksturotu?

Es esmu mērķtiecīga, gādīga, izpalīdzīga un reizēm arī pļāpīga un kaitinoša.

Varbūt ir vēl kaut kas, ko mēs tev nepajautājām, bet ko tu vēlies pateikt?

Tas, ko es daru, ir ļoti interesanti. Man ir laimējies, ka es uzreiz atradu to sporta veidu, kas mani ieinteresēja. Es katram novēlu atrast to, kas visvairāk patīk, un vienkārši sākt. Sākt darīt!

 Paldies, ka šodien atnāci pie mums ciemos! 

Vēlam tev arī turpmāk panākumus un izdošanos!

     Paldies!

Prasmju demonstrēšana ...

Intervija sākas ...

Daļa no iegūtajām balvām ...

Prasmju demonstrēšana 1

Prasmju demonstrēšana 2

SPORTA BLOGA INTERVIJA ...

Liene Liāna

  Vecāki:

Mamma:  Sanita - nodarbojas farmācijas jomā

Tētis: Lauris - ceļu policijas darbinieks

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? 

Saviem vecākiem pateicos par to, ka viņi piekrita, ka es nodarbojos ar karatē, ka pacieš un iztur visu, kā arī pārdzīvo par mani!

Kuru personību tu apbrīno?

    Pagaidām nav konkrētas personas... Bet noteikti tas būtu cilvēks, kurš ciena citus un ir saprotošs!

Būtiskākā lieta, ko dzīve Tev ir iemācījusi?

Nekad NEPADOTIES, censties, tiekties uz mērķi un izdarīt visu pēc iespējas labāk!

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā?

Esmu mērķtiecīga, draudzīga pret draugiem, izpalīdzīga un saprotoša.

Labākā atpūta ir ...   kad no treniņa atnāc mājās, atlaidies gultā un nedomā ne par ko!

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud?

Apbrīnoju cilvēkus, kuri dara daudz labus darbus un, kuri var izdarīt vairāk kā es!

Trīs lietas, ko tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Pirmā lieta būtu: grāmata, kuru varētu vairākas reizes pārlasīt, padomāt. Otrā: nazis ar kuru varētu daudz ko izdarīt un trešā: no telefona nebūtu nekādas jēgas :( , tad es paņemtu KLAVIERES!

Suns vai kaķis? Kuru dzīvnieku Tu izvēlētos? Kāpēc?

        Kaķis, jo mazina stresu! Kad atnāc mājās, suns tā neprot ielīst klēpī kā kaķis. Viņš ir mīļš un pūkains. Man mājās ir divi suņi, viens kaķis un truši.

Kādas īpašības Tu novērtē puišos?

Viņam noteikti jāciena meitene, jāatbalsta un jāpalīdz!

Sapņu vieta, kur Tu gribētu dzīvot?

Gribētu dzīvot okeāna krastā, kur spīd saule, smiltis un karstums! Varbūt tā varētu būt Dienvidamerika?!

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts?

Esmu reizēm pārāk kaitinoša, tā teikt - "krītu uz nerviem". Dažkārt aizskaru cilvēkus, pasakot kaut ko skarbu!

Vai sports palīdz Tev sakārtot, plānot lietas, notikumus ikdienas dzīvē?

Jā, noteikti! Tu iemācies saplānot savu laiku: mācības skolā, mūzikas skolā, treniņus un atpūtu.

Vai tu varētu savā dzīvē apvienot aktīvo sportu ar savu izvēlēto profesiju, piemēram - ārsts?

Domāju, ka jā. (Klasesbiedri apgalvo, ka noteikti - zinot Lienes raksturu)

Kāda ir tava vidējā atzīme?

Uz doto brīdi: 8.1

Kāds ir 100% dalījums karatē starp fizisko un garīgo darbu?

Fiziskais 30% un galva, garīgais 70%. Ja tu nedomā, tu nevari iziet laukumā!

Ja tev būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, kādu sporta veidu tu izvēlētos tagad?

Tas tomēr būtu saistīts ar cīņu sportu.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu?

Pirmkārt, esmu gatava atdot visu naudu par ģimeni, lai viss būtu labi. Otrkārt par komandu, jo tā ir kā mana otrā ģimene un protams draugiem, klasesbiedriem.

Kad Tu pēdējo reizi raudāji?

Vakar. Smags gadījums ģimenē. Izvērtēju lietas un zinu, par ko raudāju.

Kas Tevi pēdējā laikā ir darījis priecīgu?

Mana neatlaidība. Svētdien pratu saņemties un pārvarēt sevi, sasniedzot labu rezultātu ne tikai sportā, arī mūzikas skolā un mācībās.

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuriem nav laika?

Treniņos mācos - ja grib, var atrast laiku! 
Ieteiktu - ja liekas, ka kaut kas ir par daudz, - samaziniet savas aktivitātes, izvērtējot svarīgākās, plānojiet laiku. 
HAOTISKI dzīvot ir nereāli!

Ja Tev būtu iespēja pateikt CILVĒCEI  tikai 3 vārdus, kādi tie būtu! 

CELIETIES, CĪNIETIES, DARIET!

Paldies Lienītei par atbildēm, patiesumu, gūtajām atziņām un lielo cīņassparu! 

Lai Tavs vēlējums CILVĒCEI  iedvesmo un māca arī citus!

Paldies Tavai ģimenei un skolotājiem par ieguldīto darbu Tevī!

Mēs lepojamies ar Taviem sasniegumiem sportā un attieksmi pret dzīvi, vērtībām!

Novēlam Tev panākumus un sekmes arī turpmāk!

Lai par Tevi runā Tavi panākumi, darbi un attieksme!

Bloga interviju veica:

Skolēni: Elīza 2.c, Kristers 2.c, Ralfs 3.a, Jorens 3.a, Lūkass 4.a, Alise 7.b, Ričards 7.b, Sandis 8.a.

Skolotājas:   Iveta Ozola, Neila Krave un Irina Kalniņa. 

Fotogrāfs: sk. Neila Krave, kā arī foto no sk. Valdas Rūtiņas personīgā arhīva un Latvijas Karatē asociācijas foto arhīva.

Datums: 2015. gada 15.aprīlis.

                           Ieskats notikuma gaitā caur objektīva aci: 

Intervija pie apaļā galda ...

Klasesbiedri: Alise un Ričards

Puišiem ir par ko padomāt ...

Vai tiešām viņa pieprot karatē?

Laiks ir jāplāno! Haotiski dzīvot, tas ir nereāli!

Varbūt man arī padomāt par karatē? (Kristers)

Kopā ar savām skolotājām: no labās sk. Valda un no kreisās sk. Irina

Paldies visiem intervijas veicējiem!
No kreisās 1.rindā: Kristers 2.c, Elīza 2.c, Jorens 3.a, Ralfs 3.a, Lūkass 4.a, Sk. Iveta Ozola
No labās 2. rindā: Sandis 8.c, Sk Valda Rūtiņa, Ričards 7.b, LIENĪTE 7.b, Alise 7.b un sk. Irina Kalniņa.
Pie foto objektīva sk. Neila Krave.