Kas ir konkūrs? ... lasi par maija mēneša cilvēku Madaru Bojāri

                    

Intervija ar uvsksporto bloga maija mēneša cilvēku ...

Madaru Bojāri ...

Iepazīstam jāšanas sportu ...

Madara ir mūsu skolas 12.klases skolniece un nodarbojas ar jāšanas sportu. Sākumskolas žurnālistu pulciņa dalībnieki uzaicināja Madaru uz sarunu, lai tuvāk iepazītu šo sporta veidu.

Kas tevi pamudināja nodarboties ar jāšanas sportu, un no cik gadu vecuma tu to dari?

   Es to gribēju jau no bērnības, bet dažādu apstākļu dēļ tas neizdevās. Kad jau sasniedzu 14 gadu vecumu, draudzene mani uzaicināja līdzi uz treniņu, un tad es sapratu, ka patiešām vēlos nodarboties ar šo sportu. Mani saista sadarbība ar zirgu, jo tā ir dzīva būtne, kura domā, jūt un saprot nesarunājoties.

Kur un cik bieži notiek tavi treniņi? Cik daudz tava laika tie aizņem?

   Mani treniņi notiek Ādažos. Es trenējos 3 reizes nedēļā, viens treniņš ilgst 40 minūtes. Apzinos, ka vajadzētu trenēties biežāk.

Kā tev izdodas pieradināt zirgu tā, lai jūs būtu draugi? Varbūt tev ir savs personīgais zirgs?

   Pret zirgu jāprot attiekties gan stingri, gan ar laipnību. Jābūt savstarpējai uzticībai. Protams, to var panākt treniņu procesā, ilgstošā un neatlaidīgā darbā. Sava personīgā zirga gan pagaidām man vēl nav.

Ja zirgs ir nemierīgs vai pat trako, kā tu viņu nomierini, kā tiec galā ar tādu situāciju?

   Pats svarīgākais ir pašam jātniekam būt mierīgam. Zirgs jūt cilvēka noskaņojumu un arī ir mierīgs, un pilda savus uzdevumus.

Vai tev pašai ir jāaprūpē savs zirgs?

   Pirms treniņa aizeju uz pļavu zirgam pakaļ, tad savedu kārtībā visas lietas un trenējos. Pēc treniņa jādara tas pats, zirgs jāatgriež savā vietā.

Kad sāki nodarboties ar jāšanas sportu, tu zirgu varēji izvēlēties vai tev to iedeva?

   Manai trenerei ir savi personīgie zirgi, un viņa ir tā, kura nosaka, kurš zirgs kuram būs. Gatavojoties sacensībām ir jātrenējas ar vienu konkrētu zirgu.

Kā tu iemāci zirgam lēkt pāri šķēršļiem? Cik laika tas prasa?

   Sākumā uz zemes ir nolikts baļķītis, un zirgs jāiemāca kāpt tam pāri. Pēc tam šo baļķi ceļ augstāk un augstāk, kamēr zirgs saprot, ka viņam ir jālec tam pāri. Mācību laiks ir atkarīgs no paša zirga, un šis process prasa pacietību.

Cik šķēršļu ir trasē, un kādi tie ir?

   Šķēršli ir desmit vai nedaudz vairāk. Sacensībās tie ir lieli, krāsaini un spilgti. Šķēršļiem jābūt tādiem, lai iedrošinātu zirgu tos pārvarēt.

Kurus šķēršļus ir visgrūtāk pārvarēt?

   Sacensībās ir šķērslis, kuru sauc grāvis vai baseins.Tas ir pārklāts ar spilgti zilu plēvi un izskatās patiešām biedējošs.

Kā tu gatavojies sacensībām, kāds ir aprīkojums? Un kā tiek sagatavots zirgs?

   Es ļoti daudz trenējos un mācos jāt. Ja vērtē procentuāli, tad 10% no panākumiem nosaka sportista talants, bet 90% ir ieguldītais darbs. Jātnieks velk īpašu apģērbu, bet zirgs tiek sagatavots atbilstoši jāšanas kategorijai, piemēram, šķēršļu pārvarēšanai, pajūga braukšanai vai iejādei. Pajūga braukšanai vajadzīgi rati, iejādei – segli, iemaukti, laužņi, pieši, steks. Es vairāk piedalos iejādē, tā ir it kā dejošana ar zirgu. Zirgs vienmēr tiek nomazgāts.

Kāda līmeņa sacensībās tu piedalies, un kādi ir tavi lielākie sasniegumi? Vai esi bijusi arī ārvalstīs?

   Es piedalos konkūrā, kur jāpārvar dažādi šķēršļu augstumi – 50cm, 60cm, 80cm, 1m un vairāk. Es esmu lekusi pāri 50cm. Tāpat arī iejādē ir dažādi līmeņi, esmu piedalījusies 3.shēmā.

   Pirmo kausu es ieguvu 15 gadu vecumā, tad biju ļoti priecīga. Iejādē, pārejot uz 3.shēmu, ieguvu 2.vietu. Pagājušajā gadā Vislatvijas Zirgu dienās ieguvu 1.vietu.

   Ārvalstīs vēl neesmu bijusi, bet ceru, ka kādreiz aizbraukšu.

Vai tev ir gadījušās traumas? Kas ir pats bīstamākais jāšanas sportā?

   Lielas un nopietnas traumas nav bijušas. Ir gadījies salauzt pirkstus, sastiept kājas. Jāšana ir viens no bīstamākajiem sporta veidiem, jātniekam ir jāparedz, kad zirgs baidīsies. Nekādā gadījumā nedrīkst rīkoties pārgalvīgi, jāprot krist.

Ar ko tu vēl nodarbojies brīvajā laikā?

   Brīvo laiku pavadu dažādi – kopā ar draugiem, ar ģimeni, lasu grāmatas vai vienkārši atpūšos.

Kā tev veicas ar mācībām skolā?

   Ar mācībām veicas labi. Šogad, protams sevi vairāk jāpiespiež, jo jābeidz 12.klase.

Vai tu plāno arī savu nākotni saistīt ar jāšanas sportu?

   Gribētu, bet tas tomēr nav pirmais, kas iekļaujas manos nākotnes plānos. Zirgi aizņem ļoti daudz laika, bet es sākumā vēlos izveidot savu karjeru un pēc tam domāt par pārējo. Iespējams, ka kaut kad nākotnē spēšu iegādāties savu zirgu.

Varbūt tu vēlies vēl kaut ko nozīmīgu pasacīt, ko mēs tev nepajautājām?

   Nevajag visu savu brīvo laiku pavadīt, sēžot pie datora. Tikai darot katrs var uzzināt, kas viņu interesē, ko viņš grib darīt pa īstam.

Paldies, ka atnāci uz sarunu!

Lai tev veicas visā, kas tev svarīgs, visā, ko dari no sirds!

Skaidrojums un info par jāšanas sportu:

Jāšana ir sens sporta veids, kurā tiek attīstītas, pārbaudītas un vērtētas iemaņas jāšanā ar zirgiem. Šajā sporta veidā vīrieši sacenšas kopā ar sievietēm (vienīgais šāda tipa olimpiskais sporta veids). Jāšana kopš 1900. gada ir iekļauta Olimpisko spēļu programmā, sievietes Olimpisko spēļu jāšanas sacensībās piedalās kopš 1952. gada. Tajās pašlaik tiek sadalīti seši medaļu komplekti: iejādē, konkūrā (šķēršļu pārvarēšanā) un trīscīņā (visās disciplīnās gan individuāli, gan komandām). Šo sporta veidu starptautiski pārvalda Starptautiskā jāšanas sporta federācija (Fédération Équestre Internationale, FEI).

 Info:

Jāšanas sports ...

FOTO:

Konkūrs

Iejāde

Pajūgu braukšana

Poniju jāšana

Intervijā piedalījās un jautājumus uzdeva:

Anna Aizupe, Mārcis Kalniņš, Justīne Sarkane, Kristīne Sprukste, Alise Ziediņa, Loreta Zālīte, Adelīna Daukste, Asnāte Grīnfogele, Katrīna Kalēja, Evelīna Sturme, Kate Vecumniece, Kristaps Dubrovskis.

Atbildes apkopoja un pierakstīja:

 sākumskolas žurnālistu pulciņa vadītāja Valda Rūtiņa.

Ulbrokas vidusskolas sporta blogs sveic Madaru

 ar sekmīgu Ulbrokas vidusskolas absolvēšanu!

Liels paldies Taviem vecākiem par atbalstu, sapratni un mīlestību!

Viņi un mēs varam lepoties ar Tevi!

Lai piepildās tavi sapņi un vējš pūš tev mugurā, nevis sejā!

Paldies TEV!  

Krists Kasparovičs : BMX - " ... braukt vajag jautri! "

Intervija ar uvsksporto bloga 

                   Aprīļa mēneša cilvēku ...

MANS SPORTS - BMX riteņbraukšana ...

            Mani sauc Krists Kasparovičs. Man ir 10 gadi. Es mācos Ulbrokas vidusskolas 4.c klasē. Sāku sportot 6 gadu vecumā. Ļoti gribēju braukt ar mocīti, bet vienojāmies ar vecākiem, ka pamēģināsim BMX riteņbraukšanu. Tā es nokļuvu šajā sporta veidā. Tas ir gandrīz tas pats – man ir motosportista ekipējums ar ķiveri, bruņām, kāju aizsargiem un apģērbu. Tikai mocīša vieta ir ritenis. Protams, ka liela nozīme ir arī tam, ka Latvijai ir pirmais un vienīgais, divkārtējais olimpiskais čempions BMX - Māris Štrombergs.

            Treniņi man notiek Mežaparka trasē, 4 reizes nedēļā pa 1,5 stundai. No sākuma mēs iesildāmies un braucam dažus apļus, tad “iestaipām” muskuļus un tad jau dažādi vingrinājumi trasē. Mani treneri ir Māris Gūtmanis un Jevgēņijs Lisovskis. Esmu trenējies pie  Jāņa Lapsiņa. 

Latvijā katru gadu notiek čempionāts pa posmiem.  Sacensības noris no maija līdz septembra beigām dažādās Latvijas pilsētu trasēs. Gada beigās ir visu posmu kopvērtējums, kur mana augstākā vieta sava vecuma grupā ir bijusi 4ā. Mans lielākais sasniegums sportā ir dalība  Eiropas čempionātā, kur šogad pirmajā posmā izkļuvu no priekšbraucieniem un tiku nākamajā kārtā.

            Esmu piedalījies Nīderlandes treniņnometnēs jau divus gadus. Esmu bijis arī treniņnometnē Valmierā. Pēdējā nometne bija marta beigās. Biju prom no mājām 3,5 nedēļas Nīderlandē. Bija jātiek galā pašam ar daudzām sadzīviskām lietām. Treniņi mums bija 2x dienā pa divām stundām. Uz trasi braucām ar riteņiem 4 km turp un 4 km atpakaļ. Starp treniņiem mazliet uzspēlējām futbolu vai atpūtāmies. Arī sestdienas un svētdienas nebija nekādas atpūtas dienas. Treniņi notika katru dienu. Pa vidu nometnei bija sacensības Beļģijā un beigās Eiropas čempionāta pirmais un otrais posms. Manā vecuma grupā bija vairāk kā 200 sportistu. Iespaidi ir dažādi. No sākuma bija liela sajūsma un prieks, pēc tam skumjas pēc mājām un mājiniekiem, dusmas par neveiksmēm un prieks par veiksmēm un izdošanos. 

Jebkuram sportistam jābūt  sekmīgam  mācībās, jo arī BMX sporta veidā  ir vajadzīga domāšana. Ja nebūs saprašanas un nedomāsi līdzi ko dari, vienmēr paliksi atkritējos. Nav domāšanas , nav uzvaras! Un arī ir jābūt kā "tankam", kas brauc cauri ērkšķiem. Diemžēl var arī gadīties traumas, kad sportu nākas pamest, tāpēc ir labi, ja cilvēks ir izglītots un spēj pievērsties kam citam. 

Sportu ar skolu varu savienot bez problēmām. Pirmās dienas pēc nometnes ir gan pagrūtas skolā, jo atkal jāpierod mācīties un jāieiet mācību ritmā.  Sekmes man ir diezgan labas, vidējā atzīme  8,3, un man paveicies, ka esmu gudrs.

            Mans nākotnes sapnis ir uzvarēt olimpiādē. Mans tuvākais izaicinājums sportā ir lēcieni trasē ar riteni , jo ar to man tagad ir grūtības.

            Lielais paldies manai ģimenei (visai), kas man palīdz un atbalsta gan treniņos gan sacensībās, klasesbiedriem un skolotājai Antrai Vilmanei, kuri atbalsta mani. Protams arī maniem treneriem, klubam un Gustavam Pētersīlim par iedvesmu. 

Mans padoms citiem: Esiet vienmēr labā formā, gatavi uzvarēt un pildīt fiziskos vingrinājumus: pumpēšanās, presītes, lekt vardītes, pietupieni, skriešana!

Mans vēlējums lasītājiem: Lai jūs visi esiet gatavībā jebkuru katru brīdi , jo tu nevari pareģot savu likteni , kā tas iegrozīsies!

Informāciju par BMX var atrast kluba mājaslapā 

www.bmxriga.lv

Tur arī ir informācija par treneriem, viņu tālruņu numuri,  foto un video parBMX.

Daži foto un video no treniņiem un sacensībām:

Video skatāmi caur saiti:

http://www.failiem.lv/u/vqqeeeo?share_email_id=26db22

Paldies Kristam un viņa ģimenei!

Lai izdodas sasniegt jaunas uzvaras un 

sekojam līdzi taviem panākumiem!

Mēs, Ulbrokas vidusskola, LEPOJAMIES ar Tevi!

Bloga intervija ...

Vecāki:

Mamma:  Silvija- bijusi mākslas skolas pasniedzēja, pašlaik darbojas un palīdz tēta firmā

Tētis: Māris - uzņēmējs

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? 

Saviem vecākiem visvairāk pateicos par ieguldīto naudu manās sporta aktivitātēs, par to, ka mani atbalsta, ir klāt atbildīgos brīžos. Man tas ir svarīgi!

Kuru personību tu apbrīno?

    Aprīnoju Māri Štrombergu. Viņa neatlaidību un drosmi.

Būtiskākā lieta, ko dzīve Tev ir iemācījusi?

NEATLAIDĪBU! Piemēram sacensībās, ja nokrīti - ir jāceļās un jāpabeidz sacensības! 

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā?

Es esmu sparīgs, neatlaidīgs un cīņas pilns!

Labākā atpūta ir ...   spēlēt ar draugiem futbolu, būt aktīvam!

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud?

Apbrīnoju cilvēkos lokanību, jo riteņbraukšanā jābūt lokanam, spēcīgam, lai varētu izpildīt visus lecienus. Treniņos ļoti daudz staipāmies, veicam lekšanas vingrinājumus pa pakāpieniem.

Trīs lietas, ko tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Pirmā lieta būtu: ritenis. 

Otrā: lāpsta, lai var izveidot trasi. 

Un trešā: riteņbraukšanas aprīkojums.

Suns vai kaķis? Kuru dzīvnieku Tu izvēlētos? Kāpēc?

        Suni, jo tas ir mīļš, reizēm dusmīgs, izsalcis. Prot sargāt māju. Man pašam ir suns, vārdā Cēzars.

Kādas īpašības Tu novērtē meitenēs?

Meitenēs es novērtēju lokanību, izveicību un spēku. Viņai būtu jābūt sportiskai.

Sapņu vieta, kur Tu gribētu dzīvot?

Parīzē. Tā ir skaista, vēsturiska pilsēta ar spožu apgaismojumu un smieklīgu valodu (franču valoda).

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts?

Ar patmīlību.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu?

Es būtu gatavs atdot visu naudu vecākiem par ieguldīto darbu manī, kā arī maniem treneriem, brāļiem un māsai. 

Kad Tu pēdējo reizi raudāji?

Tad, kad zaudēju pusfināla sacensības. Mans mērķis bija iekļūt finālā!

Kas Tevi pēdējā laikā ir darījis priecīgu?

Draudzība, "jautrie treniņi". Kā saka mūsu treneris: "Braukt vajag jautri!" (ietverot jautru lekšanu, atsperīgumu ...)

Kāds Tu esi trasē?

Trasē es esmu cīnītājs. " Trasē draugu nav! Pēc finiša - jā!"

Ja Tev būtu iespēja pateikt CILVĒCEI  tikai 3 vārdus, kādi tie būtu! 

Esiet neatlaidīgi, ar cīņas sparu, sirsnīgi un draudzīgi!

Esmu pateicīgs par to, ka ir BMX!

Kāds būtu Tavs jautājums lasītājiem?

Ja Jums būtu iespēja, vai Jūs atbalstītu BMX sportu?

Paldies Kristam par atbildēm, patiesumu un vēlmi nekad nepadoties!

Lai Tavs vēlējums CILVĒCEI, būt NEATLAIDĪGIEM, iedvesmo un rosina uz jaunām uzvarām!

Paldies Tavai ģimenei un skolotājiem par ieguldīto darbu Tevī!

Mēs lepojamies ar Taviem sasniegumiem sportā!

Lai par Tevi runā Tava neatlaidība, panākumi, darbi un attieksme!

Lai "jautra un brīva braukšana" veicot jebkuru dzīves ceļa posmu!

Bloga interviju veica:

Skolēni: Linda Laura 2.a, Māris 3.b, Frenks  4.a, Jānis Mārtiņš 4.a, Jēkabs 4. c, Diāna 8.b, Valērija 8. b

Skolotājas:  Neila Krave un Iveta Ozola 

Fotogrāfs: sk. Neila Krave, foto no Krista personīgā arhīva. 

Datums: 2015. gada 26. marts.

                           Ieskats notikuma gaitā caur objektīva aci: 

KRISTS:  Es esmu sparīgs, neatlaidīgs un cīņas pilns!

Kuras riteņa detaļas nolietojas pirmās? ... 

Intervijas veicēji: no labās puses pirmajā rindā Frenks 4.a, Jēkabs 4.c, KRISTS 4.c, Linda 2.a, Māris 3.b, Otrajā rindā no kreisās puses Diāna un Valērija no 8.b, Jānis Mārtiņš 4.a un sk. Iveta Ozola, fotogrāfē sk. Neila Krave.
Paldies par jauko atmosfēru!

Jānis Ķimenieks ... ZAmerikas Makinlijs un UV 4.a klase ...

Makinlijs

Pirms pavasara brīvlaika, Ulbrokas vidusskolas 4.a skolēni kopā klases audzinātāju sk. Ivetu Ozolu, tikās izglītojošā mācību stundā ar latviešu alpīnistu Jāni Ķimenieku, kas ļoti aizraujošā veidā pastāstīja par saviem ceļojumiem un mīlestību uz kalniem, tāpēc nebrīnīsimies, ja pēc gadiem kalnos sastapsim arī kādu no bijušajiem Ulbrokas 4.a skolēniem.

Filma „Makinlijs” vēsta par četriem alpīnistiem no Latvijas, kas dodas ekspedīcijā uz Aļasku, Ziemeļamerikas augstāko un pasaulē aukstākā kalna Makinlija (6194m) virsotni. Trīs vīrieši un viena sieviete septiņpadsmit dienas cīnās ar laika apstākļiem un sevi, mērojot vienu no grūtākajiem šī kalna maršrutiem. Ekspedīcijas dienas kārtību nosaka nebeidzami sniega lauki un ledus plaisas, ledainas vēja brāzmas un dedzinoši saules stari, kā arī termometra stabiņš, kurš naktīs nolaižas zemāk par   -30° C.

Ekspedīcijas „Koordināta – Makinlijs 2013” (08.05.-09.06.2013.) mērķis bija veikt kāpienu kalna virsotnē pa netradicionālu maršrutu (West Rib Cut off), kuru raksturo nelieli klinšu un stāvi ledus posmi un pastāvīgi zema gaisa temperatūra, kuru bieži pavada stipras vēja brāzmas, tāpēc to izvēlas tikai neliels skaits alpīnistu.

Ziemeļamerikas augstākā virsotne Makinlijs tika sasniegta 2013.gada 24.maijā biedrības „Koordināta” organizētās ekspedīcijas „Koordināta – Makinlijs 2013” ietvaros. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kuri ikdienā ir vieni no mums, bet kuri ir noticējuši savam sapnim un ir gatavi tam sekot. Makinlijs – daudzu alpīnistu sapnis, ziemeļzemes varenais, kurš nemīl neizlēmīgos un nepiedod kļūdas.

Ekspedīcijā piedalījās četri pieredzējuši Latvijas alpīnisti Indra Muižniece, Jānis Ķimenieks, Pauls Jurjāns un Vilnis Bušs, no kuriem virsotni pa spēkam bija sasniegt diviem - Jānim Ķimeniekam un Indrai Muižniecei.

Interesanti fakti:

-   Kalns nosaukts par godu ASV prezidentam Viljamam Makinlijam (25. ASV prezidents, dzīvoja 1843.-1901.);

-   Pirmoreiz šā kalna iekarošana reģistrēta 1913.gadā, kad to paveica angļu alpīnistu grupa;

-   Latviešu alpīnistu ekspedīcija saistāma ar kalna iekarošanas 100 gadu jubileju. Latviešu maršrutu izvēlas ne vairāk kā 10% kāpēju, jo tas ir daudz grūtāks un bīstamāks kā tradicionālais;

-   Kāpšanai Makinlijā der maijs/jūnijs, bet sniega vētras var aizkavēt ekspedīciju uz vairākām dienām. Viss ceļš no bāzes nometnes 2000 – 2200 m v.j.l. (no Ankoridžas atved mazās lidmašīnas) līdz virsotnei aizņem ne mazāk kā 12 dienas, tas var ieilgt arī 18 un vairāk dienas (bet vai pietiks pārtikas, veselības uc. resursu?). Viss ceļš ir sniegs, ledājs ar plaisām, lavīnas, stindzinošs aukstums, vējš un pat ļoti skarbs vējš, gadās bīstams zibens. Dienā -10 - -20⁰, naktīs -30 - -35⁰. Katru gadu kāds alpīnists aiziet bojā, paliekot guļam sniegotajos plašumos vai aizās. Makinlijs pavisam noteikti nav viesmīlīgs, līdz virsotnei un atpakaļ var tikt tikai paši izturīgākie un pieredzējušākie. Ja palaimējas...

-   Bagāžas/mantu nesēji vai šerpas (kā Himalajos un citos kalnos) Aļaskā nav, viss jānes pašam. Telts, guļammaiss, siltais inventārs, sniega lāpsta, zāģis, leduscirtnis, sasaites virves, āķi, slēpes, sniega kurpes, „kaķi” (pie zābakiem piestiprināmi dzelkšņi), rācija, baterijas, plītiņa un degviela, pārtika – kopā katram dalībniekam sākotnēji ~50 kg. Daļa mantu somā uz muguras, daļa tiek novietota ragaviņās, ar kurām saprasties stāvajās ledainajās nogāzēs ir sarežģīti. Pamazām pārtika un citas lietas tiek izlietotas, somas paliek vieglākas.

-   Iespējams, pēc nepilnīgām ziņām, Makinliju iekarojuši tikai 13 latvieši. Arī šajā ekspedīcijā divi dalībnieki apstājās ~30 minūšu attālumā no virsotnes, tiekot līdz ~6100 m. Kalni iemāca novērtēt dabu, sevi un pārinieku, ir liela māksla pateikt „nē” un savlaicīgi pagriezties atpakaļ, lai piedzīvojums nebeigtos traģiski.

-   Ja Jums sirdī mājo nemiera gars, vēlme iepazīt svešas vietas, piedalīties ekstrēmos piedzīvojumos (sākumā vismaz kā skatītājam), noskatieties šo filmiņu :

Filma "Makinlijs"   vai    ttps://vimeo.com/channels/873543/115820164h

-    filma ir 53 minūtes gara. Iespējams, tad Jums savs ciemats un mājas liksies kā paradīze, un Latvijas reizēm nemīlīgā vasara būs sapņu piepildījums. Bet ja nenobijāties un sirdī sāk iekņudēties un vilkt uz varoņdarbiem, meklējiet piedzīvojumu parku „Aļaska”/ viesu nams ""Copes",  kur varēsiet gan izbaudīt visai sarežģītās šķēršļu joslas, kāpšanas sienu, elpu aizraujošus nobraucienus virvēs, gan satikt Jāni Ķimenieku un uzprasīt savus jautājumus.
- 4.a pēc sava Zinību maratona četru gadu starpfiniša, šovasar ir ieplānojusi kolektīvi doties uz „Aļasku” apgūt dažas iemaņas un stiprināt kolektīva garu kopā ar vecākiem.

4.a jautājumi un atbildes (reizēm pēc skolēna atstāstījuma twītiņā, kā viņš to sapratis):

Vai nokļūstot kalnos, labāk nebūtu pēc iespējas ātrāk uzkāpt kalnā, tad būtu mazāk jānes mantas, būtu vieglāk? – Pirmkārt, kalnos virs 2 km ir izteikts skābekļa trūkums, pirmās trīs dienas notiek aklimatizācija, lai organisms pierod, citādi var sākties kalnu slimība, dažādas problēmas ar sirdi, plaušām, elpošanu. Reizēm virzoties uz priekšu 4 – 5 km augstumā, ievēro 5 soļu ritmu, tas ir – sper 5 soļus un ir jāatpūšas, jākoncentrējas nākošajiem.

Kā ekspedīcijas dalībnieki  turas kopā un nepazaudē viens otru? – Ejam sasaitē pa pāriem. Viens iecērt ledus cirtni ledū/sniegā, otrs virzās uz priekšu. Ja vienam kas notiek, otrs drošina. Ja ir sniegputenis un pārinieku neredz, parausta virvi, dodot otram zīmi par briesmām. Bīstamākās vietas, piemēram plaisas, pārvar pie nostieptas virves, kad pārinieks ir gatavs Tevi izglābt no iespējamas neveiksmes.

Kā iezīmējāt ceļu svešā apvidū, kur gandrīz visu laiku putina sniegs un dažudien neko daudz nevar redzēt? – Lai atrastu atpakaļceļu, iezīmējām taku ik pa 50 – 100 m ar sniega karogiem/nūjām. Kad sniegputenī atrasts nākošais karogs, Tu uzelpo un zini, ka var doties meklēt nākošo. Reizēm izmantojām citu ekspedīciju jau nosprausto ceļu, tas atvieglo gājienu, ļauj ietaupīt inventāru.

Ko darījāt, kad bija tukšās dienas un uz priekšu iet nedrīkstēja? – Kalnos tādā skābekļa badā nedrīkst visu laiku tikai gulēt un neko nedarīt, var sākt uzkrāties ūdens plaušās, un Tu saslimsi. Kāpšana būs jāpārtrauc, un citiem Tevi būs jānes mājās, ja pietiks spēka. Tāpēc bieži vien „aiz neko darīt” gājām aiz telts rakt sniegu, tas arī sasilda.

Kā var tādā plānā teltī mīnus 30⁰ pagulēt un nenosalt? – Teltī četri cilvēki pieelpo un sasilda gaisu, ir zināms, ka vēsākos apstākļos miegs ir veselīgāks un gulētājs jūtas pietiekami komfortabli!

Kāds aukstuma rekords ir piedzīvots kalnos! – Makinlijā naktīs esot reģistrēts pat -73⁰. Tiesa, pēc rekordiem nedzenamies, un par to reāli var padomāt, kad viss jau aiz muguras.

Filmā redzējām, ka Jūs tur arī sauļojāties bez krekla! – Tā ir kalnu ekspedīciju priekšrocība, ka esam tuvāk saulei un retinātā gaisā daudz ātrāk var iegūt nenovērtējamu kalnu SPA iedegumu! Patiesībā jābūt ļoti uzmanīgam, jo viegli apdegt, un pēc tam aukstumā deguns un vaigi ir vēl jūtīgāki. Lai arī termometrs rāda mīnusus, saules staros pie smaga kāpiena, ja nav vējš, bieži vien jāuzrota piedurknes, jānovelk cimdi un cepure.

Kā tādā aukstumā gājāt uz tualeti? – Tā bija vesela operācija vai misija, ko katrs spiests apgūt ātri un pareizi. Katrs savu tualeti nes līdzi tādā kā termosā, to uzglabā speciālā biomaisiņā, ko drīkst izmest plaisās, kur atzīme ar sarkanu karogu, vai norok metru dziļā bedrē.

Kāpēc kāpjat kalnos, un tādos grūtos apstākļos? – Cilvēks vienmēr ir gribējis sevi pārbaudīt, izkāpt no ierastās „komforta zonas”. Gandarījums ir atgriezties un sajūta: es tur biju, es to spēju!

*Arī dziesmā dzied: „labāki par kalniem ir tikai kalni, kuros vēl neesi bijis!”.

Kādas atziņas rodas kalnos, kuras var noderēt pēc tam tepat Latvijā? – „Vajag uzticēties citiem! Un nedomāt tikai par sevi! Kalnos nevari būt viens. Kalnos kāpj ar tiem, kuriem tu vari uzticēties! Kalnos jāmāk pieņemt lēmums te un tagad!”

Dod, Dieviņi, kalnā kāpti,

Ne no kalna lejiņā!

Grūti bija kalnā kāpti,

Vēl grūtāki lejiņā.

Dod, Dieviņi, otram doti,

Ne no otra gauži lūgt!

                                                (Latviešu tautasdziesma)

Liels paldies Jānim Ķimeniekam par burvīgo pēcpusdienu! Tā bija LIELISKA!

Lai izdodas piepildīt savus sapņus!

Ekrānšāvieni no filmas „Makinlijs”

Foto no tikšanās:

Alpīnists - Jānis Ķimenieks

Cik lielu svaru iztur šī aukla??? Atbilde bija liels pārsteigums bērniem! Uzmini arī Tu, lasītāj!

Lai izdodas iekarot mūsu, UV_4a  veidoto - Saldo virsotni! :)